Cirka vēsture īsumā

George Speaight definē cirka vēsturi kā “stāsts par to kā izklaidēt var cilvēka ķermeņa spējas un trenēti dzīvnieki, kas kopā atrodas apmēram 13 metru diametra arēnā ar skatītājiem visapkārt”. Populārā izklaides forma, ko sauc par cirku, ir attīstījusies Anglijā no zirgu priekšnesumiem.

Lai arī ceļojošās dzīvnieku izrādes, akrobāti, dzīvnieku triki bija visīstākās izklaides, kas raksturīgas 18. gadsimtam un pat agrāk, tā ir kombinācija no šīm sastāvdaļām, kas kļuva atpazīstama kā cirks. Philip Astley (1742-1814), modernā cirka aizsācējs uzstājās Londonā 1768. gadā apvienojot trikus jājot zirga mugurā dzīvās mūzikas pavadījumā. Tas tika pasniegts kā priekšnesums uz apli un nosaukts kā Astley amfiteātris. Tam vēlāk viņš pievienoja citus priekšnesumus, piemēram, akrobātus, klaunus un vēl grupu mākslinieku. Termins “cirks”, lai aprakstītu šāda veida izrādi ar Astley laikmetīgumu un konkurentu Charles Dibdin, kurš Londonā atklāja Royal Circus 1772. gadā.

Dibdin termins tika izmantots starptautiski, aprakstot jāšanu apvienojumā ar komiskiem priekšnesumiem, dzīvnieku priekšnesumiem, kas apvienoti teatrālā izrādē. 1793. gadā John Bill Ricketts atvēra pirmo Astley tipa cirku Filadelfijā ASV. Ricketts cirks apvienoja gājējus pa virvēm, klaunus un izjādes. 19. gadsimta sākumā lielākā daļa cirku visā Amerikā un Eiropā balstījās uz idejām, kuras bija izplatījis Philip Astley.

Viktorijas ēras vidū ceļojošie cirki bija kļuvuši par plašu komerciālu projektu, izaugot no priekšnesumiem mazās teltīs, līdz pat gigantiskām izrādēm patstāvīgos teātros un amfiteātros. Pirmajā 19. gadsimta pusē cirks lielākoties notika koka ēkās nevis teltīs, Frederick “Charles” Hengler pat uzkonstruēja tieši šim mērķim paredzētus hipodromus, cirkus un amfiteātrus vairākās Lielbritānijas pilsētās.

Hengler bija viens no lielākajiem cirku īpašniekiem visā 19. gadsimtā. Viņš bija jātnieks, mūziķis un viscaur izklaidētājs un sava brāļa Edward cirka menedžeris. Hengler’s Circus visupirms bija ceļojošais cirks, bet no 1850-tajiem gadiem Charles atvēra patstāvīgas cirkus vietas Glāzgovā, Dublinā, Hullā, Bristolē un pārvaldīja savus šovus no galvenā ofisa Liverpūlē.

Ideja izmantot auduma teltis brīvdabas izrādēs parādījās ASV 1840-tajos gados. Šajā laikā, kad Hengler atvēra savas cirka ēkas Liverpūlē, tikmēr amerikāņu Howe’s and Cushing’s United States Circus reklamēja, ka “šobrīd teltis pārņem marmora zāles”. 1850-tajos gados Amerikā un Lielbritānijā cirkā jau bija sastopami lielākā daļa to elementu, ar ko cirks asociējas mūsdienās.  Amerikāņu cirki kas tika izveidoti pirms Pilsoņu kara (1861-1865) bija Dan Rice’s Circus, Van Amburgh’s Circus, Spalding & Rogers Circus, un Howe’s un Cushing’s American Circus. 19. gadsimta vidū Eiropas un Amerikas cirks sāka atšķirties pēc stila un struktūras. Lai arī izrādes notika ringā, tas kļuva daudz inovatīvāks un kompleksāks, kamēr koncepts palika nemainīgs.

Tomēr ASV jaunās dzelzceļa līnijas izveide 1970-tajos gados ļāva cirka šoviem ceļot lielus attālumus uz vietām, kur nekad iepriekš nebija redzēti un tā attīstījās ceļojošās izrādes. Lai nodrošinātu iespēju vēl vairāk cilvēkiem apmeklēt izrādes, cirku īpašnieki pievienoja papildu teltis ar lielāku ietilpību. Tā cirka šovi kļuva par tādiem, kuros uzstājās liels skaits ar māksliniekiem, ekstravagantiem dzīvniekiem, vairākām izrādēm. Barnum and Bailey’s cirka vilciens sastāvēja no 60 līdz 70 cirka vagoniem.

Tā kā cirks attīstījās, tāpat arī tā programmas. Izrādes, kas bija radušās Viktorijas cirkā, iekļāva priekšnesumus gaisā uz šaurām virvēm un trapecēm, žonglēšanu, klaunu izrādes. Kombinācijā ar savvaļas dzīvniekiem, apvienojot trikus un priekšnesumus, ieskaitot dresētas lauvas un ziloņus izrādēs. Cirka mākslinieki kļuva par ģimenēm. Vispopulārākās mākslinieks Blondins, kas ejot pa virvi šķērsoja Niagāras ūdenskritumu 1859. gadā. Tomēr visinovatīvākais atklājums bija lidojošā trapece, ar kuru pirmo reizi iepazīstināja Jean Leotard Circque d’Hiver Parīzē 1859. gadā.

19. gadsimta beigās cirks bija nostabilizējies kā populāra ģimenes izklaides forma un aristokārtijai ceļojoša izklaide. Karaliene Viktorija aicināja pie sevis vairākus cirka māksliniekus, tostarp P.T. Barnum, lai uzstātos karaliskajai ģimenei Windsorā, tāpat arī Balmoral, kas no 1840-tajiem gadiem bieži uzstājās ar dažādām izrādēm, esot vispopulārākā no izklaides formām visā karalienes valdīšanas laikā.

No labvēlīgā laika 18. gadsimta beigās cirks ir ceļojis un attīstījies, iekļaujot aizvien jaunus elementus, kur katra no cirka mākslinieku paaudzēm ir arvien izaicinājusi aizvien jaunas mākslas izpausmes. Šovmeņiem, kas lielākoties ietilpst NFCA kolekcijās, ir divas lietas kopīgas. Pirmā, neviens no tiem nav nācis no tradicionālā cirka. Otrā, katrs no tiem bija galvenā atslēga, lai paplašinātu cirka konceptu, cirku piedāvājot arvien jauniem skatītājiem. Katrs no tiem definē savu cirka paaudzi. Sākot no Cirka tēva Philip Astley, mēs varam aplūkot divus citus lieliskus 19. gadsimta māksliniekus Lord George Sanger, kurš darījis ļoti daudz cirka tēlam Lielbritānijā un  P.T. Barnum visīstākajam šovmenim.

Divdesmitā gadsimta cirka mākslā dominē trīs personas, no kurām katra definē kādu mākslas formu savai paaudzei. Bertram Mills, kurš ienāca šajā kā biznesā, gadatirgus mākslinieks Billy Smart, kurš nopirka cirku savai ģimenei, un visbiedzot Gerry Cottle biržas māklera dēls no Londonas. Viņu stāsti pierāda, ka cirks vienmēr ir bijusi vieta, uz kuru var doties vistalantīgākie.

Mūsdienās cirks apvieno deju un dažādu multimediālus priekšnesumus ar vai bez dzīvniekiem un var pat ietvert teātra izrādei raksturīgo dramatiskumu un struktūru. Modernais cirks nav ierobežots 13 metru diametra arēnā ar skatītājiem visapkārt, tomēr ar vienu aspektu var atšķirt visus cirkus: tajā vienmēr galvenajā lomā ir iekļauta cilvēka ķermeņa spēju nostādīšana ekstrēmās izpausmēs, kas lieliski izklaidē skatītājus.

NFCA mēģina apvienot visus aspektus, kā šī lieliskā mākslas forma ir attīstījusies pēdējo trīs gadsimtu laikā. Nesenie ziedojumi ir paplašinājuši mūsu kolekcijas ar jaunā cirka dzimšanu, kopā ar tradicionālākiem šoviem. Mūsu starptautiskā pastkaršu un programmu kolekcija apvieno cirka vēsturi no 19. gadsimta līdz pat mūsdienām.